Projekts FEAR 2 iznāca jau pagājušajā gadā, taču pateicoties garajam spēļu sarakstam, iespejams pazuda burzmā. Tad nu tikai tagad sanāca laiks pieķerties specifiskā šausmu šutera turpinājumam.

FEAR 2 stāsts ir netiešs turpinājums pirmajai daļai. Ar to es domāju, galvenie notikumi ir tieši tie paši, un spēle sākas, tur kur pirmā daļa beidzās, taču šoreiz visa pasaule apskatāma caur cita personāža acīm. Kopumā spēles stāsts ir par grupiņu zinātnieku, kas eksperimentē ar mazu meitenīti vārdā Alma un viņas pārdabiskajām spējām, ar mērķi radīt superkarēvju vienību, kurus varētu vadīt viens vadītājs ar telepātijas palīdzību. Pašsaprotami, ka šī joma ir pilna ar pārsteigumiem un kaut kas noiet pilnīgi greizi. Mazā meitenīte sadusmojas, sāk asinsizliešanu un speciālajai pārdabisko parādību vienībai F.E.A.R (First Encounter Assault Recon) neatliek nekas cits, kā pilsētai uzmest atombumbu. Tur arī sākas otrā daļa. Par lielu pārsteigumu Alma kopā ar prusakiem vēl ir dzīvāka par dzīvu un turpina spēlēties ar specvienības dalībnieku prātiem un ķermeņiem.

Spēles process, lielos vilcienos, nav mainijies kopš pirmās daļas laikiem, tātad seriāla faniem, netiks piedāvāts nekas īpaši jauns. Visas labākās spēles lietas joprojām ir vietā. Bullet time režīms jeb laika palēnināšana. Mistiski parādību uzplaiksnījumi. Tūkstošiem zombētu superkareivju un tūkstošiem lidojošu objektu daļiņu, kas pagadās ugunslīnijā. No spēles procesa jauninājums ir tikai iespēja izstaigāties ar Mech`u. Viss pārējais palicis pa vecam.

Baisie momenti liela daļa ir pārkopēti no pirmās versijas, pa laikam atkārtojot kādu no jaunajiem, ko uzlabotais grafiskais dzinējs, šoreiz atļauj attēlot īpaši pievilcīgi. Līdzīgi ir arī ar pretiniekiem. Lielākā daļa ir jau iepriekš sastapti, taču mūs baidīs arī iepriekš neredzēti monstri, no kuriem īpaši interesanti ir poltergeisti un savādi eksperimentu objekti, kas slēpjas tumšajos stūros un rāpo pa grieztiem. Kaujas process ir nedaudz pamainijies, kopš pirmās daļas. Šoreiz tas ir daudzveidīgāks, pateicoties pretinieku tipiem. Arī lokācijas ir daudz vairāk un dažādākas. Ik pa laikam, šutera tradicionālo armijnieku šaušanu pārtrauks mazliet baisāki līmeņi, kur pilnībā pazūd gaisma, un spēlētājam ar kabatas lukturīti rokās jātiek galā ar īpaši ātriem un riebīgiem eksperimentu objektiem, kas mēdz lekt virsū no visnegaidītākajiem stūriem. Mazliet muļķīga šķiet, poltergeistu trenkāšana ar bisi rokās, jo šīs spoku-veidīgās radības, kas paliek redzamas tikai uz sekundes daļu, var nošaut ar visparastākajām lodēm.

Personāži ir blāvi, viegli aizmirstami un vienveidīgi. Vienīgais, kurš paliek atmiņā ir personāžs, kas spēlē sevi nosauc par Snake Fist, un tad pat tikai muļķīgā vārda dēļ. Visi pārējie ir vienveidīgi karēvji, kas viens pēc otra nonāk Almas nežēlīgo pārdabisko spēju epicentrā un spēlētājs ir spiests sinematogrāfiskā formā noskatīties gandrīz katra komandas biedra nāvi, visneizprotamākajos veidos. Sižets ir maksimāli vienkāršots, pielāgots bezmadzeņu šausmu šuterim. Līmeņos gan ir atrodami dažādi pieraksti, kas minimāli pastāsta detalizētu stāstu par katru lokāciju, un kas tur ir noticis pirms spēlētāja ierašanās, taču kopumā sižets ir banāls, tipisks un nebūt nav spēles stiprākā puse.

Grafiski spēle izskatās lieliski. Vislielāko pārsteigumu rada spēles optimizācija. Lai gan izskatās lieliski, spēle joprojām darbojas raiti uz viduvēja datora. Modeļu animācijas ir gludas, plūstošas un kvalitatīvas, lai gan precizitāte ne vienmēr var būt maksimāli reālistiska. Taču vislielāko uzslavu saņem speciālie effekti, kas bieži vien pat liekas mazliet par daudz. Ir īpaši pretinieku tipi, kas tuvcīņas uzbrukuma gadijumā aizmiglo spēlētāja kameru visdažādākajos veidos. Spēle sāk radīt izteiktu reibuma sajūtu un acis sāk ņirbt, ja tiek spēlēts vienā rāvienā ilgāk par pāris stundām, galvenokārt pateicoties bagātīgajiem specefektiem. Taču vienkāršotā spēles procesa dēļ, visticamāk nemaz nebūs vēlme spēlēt ilgāk bez pārtraukuma, bet gan izslēgt, lai pieķertos nākamajā dienā.

Skaņas ir tikpat kvalitatīvas kā grafiskais risinājums. Ambienta trokšņi un effekti ir izteikti nostrādāti, dēļ spēles žanra specifikas. Dialogi reizēm šķiet samāksloti par daudz un liekas stīvi un pārāk klišejiski. Muzikālais pavadījums ir neuzmācīgs un nemanāms, bet perfekti papildina kopējo atmosfēru ne sliktāk kā augstas klases Holivudas šausmu filmā.

Kopumā FEAR2 ir ļoti nostrādāts un patiešām kvalitatīvs turpinājums seriālam, pēc salīdzinoši zemas kvalitātes papildinājumiem pirmajai daļai. Tiesa, idejiski spēle nesatur neko revolucionāru un detalizētu šuteru fanus atstās neapmierinātus, taču noteikti sagādās interesantus brīžus vieglu šausmu spēļu cienītājiem, vai vienkārši šaut gribētājiem. Otrā daļa ir nedaudz baisāka par pirmo, taču tās lielākais trumpis, laika palēnināšana, joprojām pietiekami bagātina šaušanas procesu, lai tā trūkumu citās spēlēs atkal liktu izjust izteikti spēcīgi. Tehniski kvalitatīvs un vietām nedaudz – in your face – bailīgs šuteris, plašai publikai, kam Silent Hill liekas par traku un Halo par tukšu. Spēle nav unikāla kā Bērtona filmas, taču ir ļoti kvalitatīva un izklaidējoša gan svētdienas spēlētājiem, gan pieredzējušiem geimeriem. Ņemiet tik vērā, ka spēle ir diezgan asiņaina, tāpēc īpaši jaunai publikai nebūtu piemērota.

Izstrādātājs: Monolith
Izdevējs: Warner Bros.
Izdošanas datums: 10.02.2009
Platformas: PC,X360, PS3

Vienā teikumā: Kvalitatīvs, konservatīvs un viegls šausmu šuteris lielākajai FPS fanu masai.

Līdzīgi raksti

• Bezmaksas F.E.A.R (2)
• Bioshock 2 (2)
• Mass Effect 2 (5)
• Divinity II: Ego Draconis Demo (1)
• Batman Arkham Asylum (3)

Liels ir tautas satraukums un pārsteigums, kad nopietnu profesiju pārstāvji, kā politiķi, atbalsta sfēras ar negatīvu popularitāti. Šajā gadijumā, Rīgas domes mērs nolēmis atbalstīt video spēļu turnīru, kurā tiks spēlētas Counter-strike un FIFA `10.

Kibersports, 2010. gadā joprojām izraisa apjukumu un negatīvu satraukumu lielajā masā cilvēku. Vēl jo vairāk tapēc, ka konkrēto pasākumu N. Ušakovs atbalstīs ne tikai ar saviem līdzekļiem, bet arī  ar nodokļu maksātāju naudu, dodot pasākumam 10 000Ls pasākuma organizēšanai un balvu fondam.

Pasākums notiks 27.-28. Martā, Rīgā, Rīgas mākslas telpā, un apkopos ne tikai spēlētājus no Latvijas, bet no visas Baltijas. Rodas iespaids, ka Riga eSports Festival ir otras lielākās kibersporta sacensības Baltijā tūlīt pēc lokālās WGC atlases turnīriem.

Pirmām kārtām, lielākie ziņu portāli Latvijā pirmajā vietā noliek Counter-strike, piemirstot, ka turnīrā tiks spēlēts arī virtuālais futbols, kurā vardarbība ir daudz mazāk kā reālajā, un fanu pūļi pēc tam nedodas demolēt pilsētu.

Mūsdienās, video spēles ir milzīga izklaides sfēra, kas ir pelnījusi dažāda mēroga pasākumus līdzīgi kā mūzika, māksla, kino vai sports. Arī šahs nav uzskatāms par pārlieku fizisku sporta veidu, taču tam tiek veidoti pasākumi, kurus nereti sponsorē arī pašvaldības. Kibersports ir neatņemama sastāvdaļa, jau mūsdienu pasaules kultūrā, un nākotnē tā ietekme, visticamāk, tikai pastiprināsies. Salīdzinoši negaidīts ir šāds progresīvs solis no pašvaldības puses, galvenokārt video spēļu negatīvās publicitātes dēļ, jo lielākā daļa pasaules nespēlētāju publikas joprojām video spēles uztver par pasaules ļaunuma sakni – visu karu un slimību cēloni. Jebkurā gadijumā, pasākums, kā lielākais, vietējais kibersporta turnīrs Baltijā, noteikti piesaistīs ārzemju spēlmaņu uzmanību Latvijai, kas joprojām ir Latvijas vārda popularizēšana pasaulē, tiesa gan salīdzinoši modernā un netradicionālā virzienā. Informācija par Latvijas geimeru komūnu pasaulē var pat piesaistīt spēļu izstrādātāju pastiprinātu uzmanību šim reģionam, kas ļautu attīstīt vēl vienu izklaides sfēru mūsu nelielajā valstī.

Tiem, kas kliedz par ieročiem ekrānā, gribu vien atgādināt, ka kibersports ir pavisam nopietns pasākums, kas saved kopā nevis 12 gadīgus krievu tautības, asinskārus, saules puķu sēklas sūkājošus pašpuikas, bet gan nopietnus cilvēkus, kam visbiežāk tā ir pamata nodarbošanās. Milzīgā kompāniju interese šādos pasākumos norāda uz to organizācijas līmeni. Šajos apstākļos, Latvijas vārda popularizēšana pasaulē, pat kibersporta nozarē, ir apsveicams solis, jo IT pasaule joprojām ir viena no straujāk augošajām. Varbūt beidzot zilajām govīm, dziesmu svētkiem un Laimas šokolādei varēsim pierindot arī kādu modernu tēmu, ar kuru Latviju atpazītu pasaulē? Piemēram, nopietna izmēra kibersporta turnīru.

Līdzīgi raksti

• Fanu petīcija par Counter-strike 2 veidošanu (3)

Šī gada premium spēļu sarakstā, nākamais virsraksts ir sasniedzis patērētājus – Bioshock 2. 2007. gada labākajam šuterim beidzot ir iznācis turpinājums.

Spēles sižetam ir nedaudz sarežģīti izsekot. Neesmu spēlējis pirmo daļu, tapēc padziļināti kopējo ainu nezinu. Zinu tikai, ka darbība norisinās 1950.tajos gados zemūdens pilsētā – Rapture, kuras iedzīvotāji izskatās, ka ir sajukuši prātā un tagad uzbrūk visam, kas kustās. Patiesībā Bioshock ir viena no tām spēlēm, kas pa virsu vienkāršotajam spēles procesam piedāvā filozofiski dziļu tematiku pārdomām līdzīgi kā Dante`s Inferno. Taču neskatoties uz specifisko dizainu un filozofisko uzstādijumu, Bioshock pasaule mani, personīgi, nekad nav uzrunājusi. Tas arī bija galvenais iemesls, kapēc ar šo aprakstu tā vilcinājos un gandrīz vai to neuzrakstiju vispār.

Otrajā daļā mums jāspēlē ar vienu no pirmās daļas pretiniekiem – Big Daddy. Līdz ar to, pielāgots arī ir spēles process. Spēles process ir daudz detalizētāks, kā parastam ikdienas šuterim. Tas, galvenokārt, pateicoties ieroču daudzveidībai. Spēlētajs var tikt pie veselas rindas, krasi atšķirīgu šaujamo, katram no tiem ir 3 veidu munīcija, kas dažadi iespaido upurus. It kā ar to vēl nebūtu gana, kreiso roku, mūsu varonis izmanto, lai veiktu ‘maģiskos’ uzbrukumus jeb spēlē sauktus par plazmīdiem . Īpašos plazmīdu paņēmienus arī ir iespējams attīstīt, par savāktajiem ADAM punktiem, kā arī iegādāties jaunus.

Izstrādātāji ir visai veiksmīgi izveidojuši līmeņus, lai tos varētu iziet vairākos variantos izmantojos specifiskas spējas un ieročus. Lai gan vizuāli līmeņi nav tik iespaidīgi vai prātā paliekoši, un atgādina tipiskus šuteru koridorus, taktiski, līmeņi ir pietiekami daudzveidīgi un piedāvā daudzveidīgu kauju taktiku izmantošanu. Piemēram peļķes varam izmantot elektrības vadīšanai, vai šaurus koridorus mīnu izlikšanai. Prātā paliek vien pāris vietas visā garajā staigāšanas procesā – Piemēram pilsētas daļas applūšana, vai gaismas izdzišana un pretinieku viļņu atsišana tumsā tieši pirms appludināšanas uzdevuma.

Ik pa laikam šaušanu pārtrauc minispēles. Viena no tām ir ADAM`a vākšana, ar mazo māsu palīdzību. Visupirms jāatrod līķis, no kura, tad mazā māsa sāks vākt ADAM`u, tikmēr spēlētājam no visām pusēm jāatvaira pilsētas iedzīvotāji. ADAM`s ir speciāls resurss, kas piedod Rapture iedzīvotājiem īpašas spējas un acīmredzot izraisa atkarību.  Pārējās spēles ir vienkāršas ierīču uzlaušanas, seifu atmūķēšanas, kas maksimāli vienkāršotas, un prasa no spēlētāja veiklību nevis smadzeņu piepūli.

Grafiski spēle nav pārlieku noslīpēta, līdzīgi kā pirmā daļa. Uz maksimālajiem uzstādijumiem, tā izskatās lieliski, taču mazliet zem tiem, pat uz medium settingiem, spēle izskatās patiešam bēdīgi. Kadru skaits, ne vienmēr ir nepieciešamais. Spēli kārtīgi izbaudīt varēs tikai jaudīgu datoru īpašnieki, pārējiem vizuāli tā atgādinās 2004. gadu.

Ieskaņojums ir izcils. Personāžu ierunātie teksti, bieži vien pārspēj vizuālo attēlojumu. Tā pat muzikālais pavadijums un fona skaņas, lieliski palīdz noturēt atmosfēru, kura noslēpumainības trūkuma dēļ, šoreiz ir mazliet iedragāta. Spēlētāju nemitīgi pavada sarunas ar klāt neesošiem personāžiem, un gari, apnicīgi filozofiski monologi, no topošo pretinieku puses, kas nebeidz borēt savu aprobežoto un nepamatoto skatu uz civilizāciju. Bieži vien gribas vienkārši izslēgt visus radio uztvērējus līmenī, un doties pa taisno pārmācīt apnicīgos ‘dīdžejus’. Ja visām apspriestajām idejām būtu intriģējošs sižetisks ievads, kas spēlētāju vairāk censtos ievilkt tieši spēles filozofiskajā pusē, nevis trulā šaušanas procesā, fona monologi noteikti saņemtu vairāk pozitīvu atsauksmju. Tā vietā, jau sākumā, spēlētājs tiek nomests notikumu epicentrā un vienīgais, kas tiek prasīts, ir skriet un saurbt katru pretīmnācēju. Atšķirīga pieredze varētu būt 1. daļas faniem.

Lielākās izmaiņas no pirmās daļas, galvenokārt ir daudzspēlētāju režīms, kas lielos vilcienos neatšķiras no jebkura cita fantastikas šutera, vienīgi remdē fanu slāpes pēc zemūdens pilsētas padedzināšanas kopā ar draugiem. Spēlēšanas veidi ir vairāk vai mazāk nomaskēti tie paši vecie. Jebkurā gadijumā, manuprāt, Bioshock ir un paliek vienspēlētāja spēle, kurai uzsvars ir uz atmosfēru, stāstu un unikālu kaujas sistēmu, un daudzspēlētāju režīms šajā gadijumā, tikai palīdzēs izdevējiem ilgāk noturēt spēlei mākslīgi palielināto cenu.

Kopumā Bioshock 2 ir pamatīgs veltījums pirmās daļas faniem. Vairs nekādu pārsteigumu. Salīdzinoši netipisks un interesants kaujas process, kas varētu patikt cilvēkiem, kam vienkāršā šaušana ir apnikusi. Grafiski spēle nav nooptimizēta priekš viduvējiem datoriem, un tās galvenā mērķauditorija ir spēcīgu ierīču īpašnieki. Lai gan pirmās pāris stundas, specifiskā kaujas sistēma liekas saistoša, pēc dažām stundām, tā joprojām nemainās un paliek nomācoši vienveidīga. Spēle patiks, pievilcīgu šuteru īpašniekiem, taču dzīvi mainošu pieredzi no šī projekta nesagaidīsiet. Vismaz priekš manis, ir vairāki šaujam gabali, ko uzspēlēt labprātāk par šo. Kopējā spēles kvalitāte noteikti ir augstā līmenī. Taču pateicoties skillu sistēmai Bioshock 2 un Mass Effect 2, manuprāt, šoreiz ir vienā Action-RPG katlā, un vismaz starp šiem diviem projektiem, ME2 pilnīgi noteikti ir stipri labāks gala produkts brīvā laika nosišanai.

Platformas: PC,X360, PS3
Izdevējs: 2K
Izstrādātājs: 2K
Izdošanas datums: 9.02.2010

Vienā teikumā: Vēl viens Bioshock, kas vairs neatstāj spēlētājus ar puspavērtu muti, taču piedāvā interesantu un neierastu šutera pieredzi.

Līdzīgi raksti

• Mass Effect 2 (5)
• Divinity II: Ego Draconis Demo (1)
• Torchlight (3)
• Dragon Age Origins (1)
• Borderlands (6)

Pirms dažiem mēnešiem iznāca visai specifiska un savāda braukšanas spēle (slash) pus-simulators, kas no vienas puses ļoti atgādināja slaveno GRID, bet no otras centās pietuvināties slavenākajiem konsoļu auto simulatoriem. Tagad ir pieejama jauna versija, kas izraisa palielu apjukumu.

Tad kāpēc apjukums? Pirmām kārtām nav tā arī skaidrs, vai šis ir papildinājums, jauna daļa, vai vienkārši pārizdota versija spēlei, par kuras eksistenci zin ļoti maza daļa cilvēku un kas noteikti nav pelnījusi Game of the Year Edition. Spēle satur mašīnas un trases no pirmās daļas, taču tai klāt ir arī jauni objekti. Tai pat laikā, tai nav nepieciešama pamata spēle, lai to uzinstalētu un kopumā spēle aizņem mazāk par 2Gb, kas no mūsdienu skatpunkta liekas aizdomīgi maz. Tad nu nolēmu iedomāties, ka šī vienkārši ir standarta versija ar kārtīgu DLC vienotā iepakojumā.

Tātad V8 Superstars Racing, kā jau nosaukums pasaka priekšā, ir vienai disciplīnai veltīta spēle. Šādi lēmumi gandrīz nekad nepiesaista lielo masu spēlētāju, jo vidējais konsoles spēlētājs grib nevis autentisku autosacensību pieredzi, bet gan izbraukāties ar pēc iespējas daudzveidīgākām mašīnām. V8S satur tikai reālus komandu braucamos no konkrētās autosacīkšu disciplīnas. Un pats lielākais pārsteigums, ka nekur visas spēles laikā, spēlētājs nedabū braukt pats zem sava vārda. Tā vietā, izvēloties braucamo, mums tiek piešķirts, konkrētā pilota uzvārds un visus laurus, par mūsu centieniem un uzvarām, saņem šis slavenais autobraucējs, nevis spēlētājs. Tieši tā, spēlē nav personicifētas karjeras, kas ļautu spēlētājam izbaudīt kāpšanu pa karjeras kāpnēm autosportā. Tā vietā, pa tiešo, spēlētājs tiek iemests notikumu centrā, kā jau gatava izcepta sporta zvaigzne, kurai tad tagad ir jāizstāv savs gods sezonā, autoskolā vai vienkāršos vienas sacensības notikumos. Spēles koncepts ir visnotaļ netipisks.

Pirmā daļa no visām pusēm atgādināja GRID – gan grafiski, gan vadības ziņā. Šis papildinājums pamatīgi ir izmainījis mašīnu uzvedību trasē. Nekad iepriekš neesmu redzējis papildinājumu paku, kas izmainītu spēles procesu un spēles fiziku. Ja pirmajā daļā māšīnas uzvedās salīdzinoši reālistiski, tad šoreiz V8 monstri vairāk atgādina kārtējo Need For Speed reinkarnāciju, ļaujot ar V8 Mercedes-Benz drifta stilā izslīdēt cauri līkumiem pārāk neaizraujoties ar sabremzēšanos pirms līkuma, lai stabili tiktu tam cauri. Ir pašsaprotams, ka V8 mašīnas vairs nav nekādas Touring Car, taču vadība noteikti ir pavirzijusies prom no realitātes, dodot vairāk iespēju svētdienas spēlētājiem parādīt savas prasmes pret pasaules slaveniem autobraucēju uzvārdiem.

Automašīnu saraksts nav spīdoši garš, taču katra mašīna ir nostrādāta līdz uzlīmei precīzi pēc reālās pasaules prototipa. Mēs varam izbraukāties ar Jaguar S-type, Maserati Quattroporte, Chrysler 300C, Mercedess-Benz C63, Audi RS4, Cadillac CST-V, Chevrolet CR8 un veselu rindu dažādu 3. un 5. klases BMW. Trašu sarakstā ietilpst tikai reālas lokācijas, no officiālā V8 kalendāra, un loģiski, ka trašu skaits nepārsniedz padsmit atzīmi. Spēle nav pārspēlējama bezgalīgi. Vienreidz izbraukt autoskolas uzdevumus, un pāris reizes sezonu ar dažādām mašīnām, jau būs gana daudz. Sezonas visas vienmēr būs vienādas, konkurenti tie paši, mašinas, lielos vilcienos, vadās vienādi, un vienīgais, kas kaut cik var mainīt spēles procesu, ir grūtības līmeņa maiņa. Cīņa ar konkurentiem par sekundes desmitdaļām vienmēr būs aizraujoša kārtīgiem autosacīkšu faniem neskatoties uz to, ka no sacīkstes uz sacīksti spēles procesā vai elementos pilīgi nekas nemainās. Katrs nākamais posms ir tikai vēl viena trase un vēl viena sacīkste ar tām pašām mašīnām un tiem pašiem pretiniekiem. Vienīgais, kas pa laikam var pamainīt spēles procesu ir lietus, kas spēlē izstrādāts diezgan kvalitatīvi un pieņemamos apmēros maina mašīnas uzvedību trasē, kā arī braukšanas taktiku.

Kopumā V8SNC nav daudzsološs grāvējs, kas mainīs braukšanu pasauli, taču diezgan kvalitatīvs autosacīkšu pus-simulators reālā autosporta faniem. Ja Dirt 2 jums piedāvā par daudz čubināšanos un nevajadzīgas community iespējas, tad V8S to visu ir atmetis un piedāvā pavisam vienkāršas un tiešas autosacīkstes. Grafiski spēle izskatās lieliski. Muzikālais pavadījums, tā pat kā pirmajā daļa ir diezgan briesmīgs, taču par laimi mūzika ir tikai izvēlnēs un klipiņos. Lietus ir īstenots tā kā sen neviena braukšana pēdējos gados to nav izdarījusi, par ko milzīgs pluss. Fizika ir mazliet vienkāršota un braukšana ar klaviatūru ir patiesas sāpes, jo nav iespējams regulēt jaudas padevi no milzīgajiem V8 dzinējiem, it sevišķi lietus laikā. Spēle nepatiks Need For Speed seriāla cienītājiem, taču visai spēcīgi atgādina Dirt/Grid spēles, vienīgi bez karjeras iespējām. Ja esat autosacīkšu fans, uz PC šī ir viena no labākajām officiālajām braukšanām pēdējos gados pēc Grid – jo nav jau tā, ka izvēle būtu milzīga.

Platformas: PC, X360, PS3
Izdevējs: Tradewest
Izstrādātājs: Black Bean Games
Iznākšanas datums: 26.02.2010

Vienā teikumā: Salīdzinoši pieklājīgs produkts, kas piedāvā ļoti vienkāršotu un klasisku autosacīkšu pieredzi, tiem, kam sižets un mašīnas dekorēšana braukšanas spēlēs nav svarīga.

Līdzīgi raksti

• Superstars V8 Demo (0)
• Colin Mcrae Dirt 2 (4)
• GT Academy – no dīvāna trasē (1)
• Šī gadsimta labākās braukšanas (7)
• Colin Mcrae Dirt (1)

Ilgs laiciņš pagājis, kopš Valve laida klajā savu digitālo spēļu pārdošanas vietni un Steam programmu līdz ar to. Beidzot šī programma ir piedzīvojusi kārtīgu lietotāju interfeisa uzlabojumu, kas pilnībā nomainīs Steam programmas seju.

Pašlaik šis UI uzlabojums ir open Beta stadijā, un to var ieslēgt jebkurš Steam lietotājs. Jādodas uz šo mājaslapu un jāpievieno UI uzlabojumi Steam programmai.

Tad par to, kas īsti ir mainijies. Pirmām kārtām plakanais un vienkāršais UI ir pārtaisīts mūsdienīgākā versijā. Taču lielākās izmaiņas ir tieši satura menedžementā.

Veikala sadaļa ir piedzīvojusi vairākus UI uzlabojumus. Lielākais jauninājums, beidzot ir pārskatāmas un ērti pieejamas spēļu atlases iespējas. Gan pa žanriem, gan citiem sadalījumiem. Bez tā, tagad ir iespēja redzēt īsu kopsavilkumu par katru spēli, nemaz neapskatot tuvāk, vienkārši uzbraucot uz spēles nosaukuma. Sākuma lapā bloku sadalījums centrālajā daļa gan ir mazliet haotiskāks un ar vienlīdzīgu akcentu visiem elementiem, taču lielās pogas labāk ļauj atrast nepieciešamo informāciju.

Bibliotēkas sadaļā lielākās izmaiņas ir piedzīvojis esošo spēļu saraksts. Tam tagad ir iespējams mainīt režīmus, kā attēlot savas spēles. Klasiskajā sarakstā, ar sīkākām detaļām un spēles attēlu fonā, vai ar milzīgām ikonām. Tagad ir izvēles iespēja lietotājiem, kā apskatīt savu spēļu sarakstu, lai gan bieži vien liela jēga no tā nav, par cik Steam ļauj eksportēt shortcut`us uz konkrētajām spēlēm tieši uz datora darba virsmas.

Bibliotēkas sadaļa ir piedzīvojusi arī vairākus sīkumus, kas uzlabo community sistēmu. Piemēram, tagad, apskatot konkrētas spēles informāciju, uzreiz ir redzams, kuri no draugiem vēl spēlē konkrēto spēli. Kā arī daudz vieglāk no spēles info sadaļas uzreiz var tikt uz konkrētā produkta foruma un tehniskā atbalsta lapām.

Community sadaļa vēl nav pabeigta un pielāgota jaunajam dizainam. Taču no tā, kas ir, pašlaik, līdzīgi kā skype`ā ir iespēja mainīt savus režīmus – vai esi uz vietas, izgājis, neesi klātienē, vai nevēlies tikt traucēts no draugu puses. Pie draugu sarakstiem, lielos vilcienos vizuālais izkārtojums palicis tāds pats, vienīgi tagad zem draugu saraksta, pieejams arī grupu saraksts un vienkāršāk var ielūgt draugus savās grupās.

Vēl viena no labajām ziņām ir jaunumu sadaļa. Visticamāk, ka turpmāk katru dienu nevērsies vaļā jauns logs ar jaunumiem, tā vietā, visas ziņas rādīsies ziņu sadaļā.

Kopumā jaunais Steam UI izraisa patīkamas emocijas. Tiesa piesātinātais jaunās informācijas apjoms un izkārtojums var prasīt laiciņu, lai atcerētos, kur ko var atrast, taču kopumā jaunais dizains ir intuitīvs, kvalitatīvi nostrādāts, viegli saprotams un ērti lietojams jau no pirmajām lietošanas minūtēm. Lielākā daļa no jaunajām iespējām ir veiksmīgi uzlabojumi, kas sniedz ērti pieejamu un noderīgu informāciju un netraucē uztvert, vai atrast vajadzīgās detaļas. Un vienmēr ir iespēja pārslēgties no detalizētas informācijas attēlošanas uz minimālu skatu, kur viss tiek attēlots ar lieliem, skaidriem attēliem, liekas informācijas nīdējiem. Ik pa laikam ieejot nepabeigtajā community sadaļā, rodas nepatīkamas sajūtas ieraugot veco dizainu, kas vien jau norāda uz to, ka jaunais dizains ir pareizs solis pretī attīstībai. Jaunais dizains vēl gan atrodas Beta stadijā un tiek vēl izstrādāts atsevišķās sadaļās, taču to jau var lietot pašlaik kā stabilu Steam programmas izskatu.

Līdzīgi raksti

• Steam patīkamas atlaides (2)
• Kur iegūt spēles? (2)
• Bezmaksas spēles no Valve (4)
• Pirmā informācija par Half-Life 3 (4)
• Fanu petīcija par Counter-strike 2 veidošanu (3)

Mūsdienu spēļu industrijā, spēcīgu seriālu veidošana ir svarīgs peļņas veids katrai lielai izstrādes kompānijai. Kamēr Bioware rauš naudu ar Mass Effect, Microsoft ar Halo, Capcom ir nolēmuši veidot savu fantastikas seriālu, kas varētu nest kompānijai slavu sci-fi šuteru lauciņā, tagad kad Resident Evil ir nogrūzts no survival horror pjedastāla. Dark Void ir jauns skaļš virsraksts, kam plānotas ne tikai vairākas spēles, bet pat pilnmetrāžas filma. Vismaz tāds bija plāns uz papīra.

Dark Void visuma darbība sākas 1938. gadā, tieši pirms otrā pasaules kara. Galvenais varonis ielido Bermudas trijstūrī, un nonāk paralēlā pasaulē ar citplanētiešiem un agliski runājošiem Maijiem. Pēc pāris minūšu lidināšanās, spēles process tiek norauts un spēlētājam tiek iedots vadīt citu varoni – lidmašīnas pilotu, kas dīvainā kārtā spēj labāk turēties pretī metāliskajiem citplanētiešiem, kā trennēti militāristi. Spēlētājs nonāk džungļos, kaut kur Amerikas vidienē, kas mudž no citplanētiešiem.

Spēles mehānika ir briesmīgā stāvoklī. Spēle pilnīgi noteikti ir nepabeigta. Lidošanas mehānika ir šausmīgi neērta, kuru apgrūtina briesmīgās kameras darbības. Projekts sastāv no 2 veidu spēles procesa – lidošanas un staigāšanas, tad vēl ir kaut kāda dīvaina lēkāšana pa klinšu apmalēm augšā lejā, ar jet-pack`u uz muguras, kuras laikā kamera veic pietiekami šīzīgas kustības, lai pār klaviatūru atstātu savas brokastis. Gan gaisā, gan uz zemes, personāža vadīšana izraisa spēcīgas galvassāpes. Grūti iedomāties, kā tas viss vadās ar pulti, ja pat ar peli, nav iespējams normāli valdīt pār superpilota kustībām.

Lidošanai vajadzētu papildināt spēles procesu, to daudzveidot. Zemes kauju laikā, spēlētājs jebkurā brīdī var pacelties gaisā ar savu jetpack`u, lai mainītu kauju taktiku, taču pateicoties slikti īstenotajai lidošanas sistēmai, lielāko daļu spēles laika vēlējos turēties tieši uz zemes. Tā pat ar mocībām bija jāpārdzīvo katrs obligātais lidošanas līmenis. Kamēr atrodaties gaisa misijās, ir iespējams noņemt jebkuru lidaparātu, taču tā kā visi transporta līdzekļi, gan vadās gan uzbrūk vienādi, no tā nav īsti lielas jēgas. Nevarētu teikt, ka zemes uzdevumi būtu bijuši daudz kvalitatīvāki. Pretinieki ir ļoti izturīgi. Ir jāizšauj gandrīz vai puse no munīcijas krājumiem, lai nogāztu no kājām vienu robotu. Vai arī otrs variants, jāskrien pretiniekam tieši virsū, jo tuvcīņas paņēmieni ir izteikti spēcīgi, kā arī šaujot no tuva attāluma, ieroču spēks pamatīgi palielinās, padarot katru attālinātu kauju pilnīgi bezjēdzīgu. Pa laikam, zemes kaujas pārceļas, no horizontāla virziena vertikālā, kas varētu būt unikāls un interesants pavērsiens, taču tā īstenošana, manī personīgi izraisija nelabuma sajūtu, kameras kustību dēļ.

Līmeņu dizains ir pilnīgi nesaprotams. Piemēram, tuvu spēles sākumam, mums nākas sastapties ar līmeni, kurš reāli ir pilnīgi lieks. Līmeņa sākumā, mums jāizvēlas ieroči, kurus tā pat nebūs jāizmanto visa līmeņa garumā. Pēc tam, bez skriešanas iespejas jāseko NPC varonim cauri džungļiem, 1938. gadā, jāsatiek angliski runājoši maiji, kas dzīvo drupās un jāpārmij 2 rindu bezjēdzīga saruna ar ciema vecāko. Spēles procesa dizains atgādina 80tos, kad nekam tā īsti nebija loģiska pamatojuma. Rodas iespaids, ka visa spēle ir vēl viens pagalam neveiksmīgs spēles mods, kura scenāristi un režisori ir amatieri bez jebkādas pieredzes režijā un scenārija rakstīšanā. Tā vien liekas, ka līmeņu dizaineri ir uz ātro sametuši līmeņus vienu otram galā, pie viena pa ceļam paši arī domājuši sižetu balstoties uz to, kā spēlētājs pārvietojas cauri līmeņiem. Šajā spēlē, praktiski nekam, tā īsti nav loģisks pamatojums, kam vajadzētu būt zinātniskās fantastikas stūrakmenim. Personāži ir tukši, sekli un garlaicīgi. Nav iespējams atcerēties kurš ir kurš, nemaz nerunājot par vārdiem. Dialogi ir bezjēdzīgi, balstīti uz Hollivudas klišejām.

Grafiski spēle neskrien pa priekšu konkurentiem un viduvēji attēlo vājas konsoļu jaudas spējas. Taču te varam vainot galvenokārt, līmeņu dizainerus, kuri nav īpaši centušies ar rotājumiem, vienkārši nododot spēlētājam puspabeigtus tuneļus, kuros veidot kaujas. Personāžu modeļi un animācijas ir multfilmu stilistikā, pamatīgi attālinoties no realitātes un vairāk sekojot Broken Sword/Monkey Island pēdās. Tas vēl mazāk ļāva nopietni uztvert gan uzstādijumu, gan sižetu, kas jau tā, ir ļoti bēdīgi attēlots. Ieskaņojums vismaz ir līmenī. Ierunātie varoņi ir paciešami, taču dēļ personāžu vienslāņainuma, nav tie interesantākie.

Kopumā Dark Void ir pilns ar labām idejām, taču veids kā tas viss ir īstenots, padara spēli viduvēji vāju. Uzstādijums ir interesants – pirms kara Rocketeer uzstādijums ar citplanētiešiem varētu piedot unikālu stilu un visumu uz kura pēc tam būvēt spēļu seriālu. Tā pat spēle satur daudz labas idejas, kas varētu, ja ne revolucionēt spēļu procesu, tad vismaz piedāvāt ļoti specifiskus jauninājumus šuteru žanrā, taču vadības vājums un līmeņu trulums iznīcina visas labās idejas. Dark Void pat nesatur daudzspēlētāju režīmu, un ar vienu pašu, zemas kvalitātes vienspēlētāja kampaņu, nespēj īsti konkurēt pašreizējā spēļu tirgū. Manuprāt, spēlē labas idejas un stilistika nenozīmē pilnīgi neko, ja spēles mehānika un spēlējamība sagādā tādas problēmas un rada nepatiku. Spēle varētu patikt cilvēkiem, kam video spēles nav ikdienas aizraušanās, un kas nespēs tik ātri saskatīt vājības, kas spiežas ārā pa visām vīlēm. Visi pārējie, visticamāk, būs vīlušies, it sevišķi šajā periodā, kad izcilas spēles iznāk gandrīz vai katru nedēļu.

Vienā teikumā: Pamatīga izgāšanās, pateicoties  izstrādātāju neprofesionalitātei un nepārdomātai projekta plānošanai.

Līdzīgi raksti

• Mass Effect 2 (5)
• Spilgtākās PC spēles 2009. gadā (5)
• Dragon Age Origins DLC (0)
• Dragon Age Origins (1)
• Resident Evil 5 (3)

Biroja spēles jeb pārlūku spēles turpina savu bezsmadzeņu gājienu vairojoties uz nebēdu, jo šajā interneta laikmetā tas ir viens no vieglajiem veidiem kā nopelnīt uz garlaikotu cilvēku rēķina. Virtuālo pasauli ir piemeklējusi vēl vienas šādas spēles atnākšana. Vai šī spēle atšķiras no citām ar ko īpašu?

Tanoth ir vēl viens projekts no tiem pašiem Ikariam veidotājiem, kuru kontā ir vesela rinda pārlūku spēļu. Tanoth atšķiras ar to, ka tas ir domāts kā pārlūku RPG. Spēlētāja uzvedums ir attīstīt savu varonis, vākt inventāru, un pildīt nenozīmīgus uzdevumus, lai tiktu pie pieredzes un naudas.

Iepriekš jau esmu rakstijis par Mafiozi un līdzīgo spēļu trulumu un tukšo kaujas sistēmu. Lūk, Tanoth piedāvā šīs sistēmas apgreidoto versiju – jeb trulo kaujas sistēmu 2.0 . Šis projekts 2 parametriem ir pielicis vēl dažus, kas liek mazliet ilgāk rēķināt, taču gala rezultātā pie spēlētaja nogādā tieši to pašu. Mēs ‘uzkačājam’ savu varoni, apkraujam ar bruņām, tad sūtam virsū citiem spēlētājiem. Rezultātā kods salīdzina abu personāžu statistiku un vienu pasludina par uzvarētāju. Uzvarētājs iegūst slavu un naudu un minimālu gandarijumu. Taču atšķirībā no Mafiozi tipa spēlēm, šoreiz pašas kaujas ir kaut nedaudz animētas un padarītas interesantākas. Ar to es domāju 2 dzīvības stabiņus, kas samazinās, rēķinot katra spēlētāja gājienus.

Bez PvP ‘kaujām’, spēle piedāvā arī pildīt uzdevumus, kas izpaužas, kā vienkārša gaidīšana pēc pogas nospiešanas. Mēs nospiežam pogu un gaidam noteikto laiku, lai tiktu pie naudas un pieredzes. Par naudu pērkam priekšmetus, par pieredzi iegūstam līmeņus. Praktiski tur arī viss spēles process izbeidzas. Viss pārējais ir stilizēti dizaina elementi, pāris asprātīgi WEB risinājumi un spēlētāju statistika, kas nedod nekādu gandarījumu vai vēlmi tajā iekļūt, jo attēlojas kā vienkārša gara tabula ar milzīgu skaitu skaitļiem.

Vienmuļo un trulo web spēļu pasaulē, Tanoth noteikti var izcelties ar grafisko noformējumu un papildināto kauju sistēmu, taču lielākā mērogā, joprojām tikpat trula, tukša un neievērojama kā Mafiozi un visi tās kloni. Šī spēle atrodas neskaitāmus soļus zem Travian un Ikariam, un tur arī paliks, jo neizskatās, ka gaidāmi kādi pamatīgi uzlabojumi spēles procesā. Noteikti varētu patikt tiem, kas aizraujas ar Mafiozi tipa ’spēlēm’. Visiem pārējiem nav vērts tērēt laiku.

Vienā teikumā: Vēl viens web ’spēļu’ klons, kas neizceļas ar pārliecinošiem uzlabojumiem spēles procesā un visticamāk nomirs, īpaši neizceļoties.

Līdzīgi raksti

• Ikariam (3)
• Travian (2)
• Pentagons.lv (8)
• Turpini teikumu (1)
• Youtube spēles (0)

Visu laiku slavenākās daudzspēlētāju spēles fani ir sarosijušies un mēģina piesaistīt Valve uzmanību ar petīciju. Pēc viņu domām visu laiku slavenākā un spēlētākā daudzspēlētāju spēle ir pelnijusi atkārtotu izstrādātāju uzmanību un kārtīgu turpinājumu.

Petīcijas autors – Sems Anglis, ir pāliecināts, ka izstrādātājiem no Valve vajadzētu paziņot presē, par darba sākšanu pie Counter-strike 2. Sliktākajā gadijumā atjaunot saturu un uzlabot spēles pašreizējo stāvokli. Šim aicinājumam piekrīt nu jau vairāk kā 25 000 spēles fanu. Petīcijas mājaslapa apskatāma šeit.

Atgādināšu, ka orģinālais Counter-Strike iznāca tālajā 1999. gadā un tiek spēlēts vēl joprojām, ne tikai tumšās, naidpilnās spēļu zālēs, bet arī officiālos turnīros, tai skaitā pasaules lielākajā – WGC. Kopš spēles turpinājuma – Counter-Strike Source, iznākšanas ir pagājuši nu jau 5 gadi, taču, to vēl joprojām spēlē milzīgs skaits cilvēku. Petīcijas autoram, tika jautāts, kas vainas pašreizējai spēlei – viņš atbildēja, ka nekas, un kārtīgus geimerus apmierina viss, jau pašreizējā versijā, taču, lai spēli atkal padarītu populāru un piesaistītu jaunus spēlētājus, ir nepieciešami kādi atjauninājumi, vai labākajā gadijumā otrā daļa.

Tā vien liekas, ka paši Valve, arī joprojām domā, ka viņu senajam superhītam, vēl joprojām nav nekas vainas un neliekas ne zinis, par spēles likteni. Nezinātājiem vien varu atgādināt, ka Valve ir tā pati kompānija, kas pie mums nogādāja Half-life (kuras mods patiesībā ir Counter-strike), Team Fortress, Left 4 Dead, Portal, un izveidoja, pašlaik lielāko, digitālo spēļu pārdošanas programmu – Steam. Tā kā naudas, šai kompānijai ir gana, spēļu veidošana, tā vien liekas, nav nekāda prioritāte. Uz Half-life 2 Episode 3 papildinājumu, geimeri gaida nu jau 3 gadus, kas tika domāta, kā pēdējā nodaļa pirms pavisam jaunas Half-life 3 veidošanas.

Latvijā ar Counter-Strike situācija nav īpaši pozitīva, un spēle ieguvusi negatīvu slavu pateicoties lielākajai mērķauditorijai šajos platuma grādos, līdzīgi kā BMW markas automašīnas. Neskatoties uz to, Rietumu pasaulē, šai spēlei pieiet daudz nopietnāk un mērķauditorija bieži vien ir gados vecāka publika vai profesionāli kibersportisti. Pēc pēdējiem, modernajiem daudzspēlētāju šuteriem, Counter-strike patiešām apdala savus spēlētājus ar funkciju trūkumu, taču to, laikam ejot, ir aizstājuši fani, izstrādājot dažādas papildus programmas gan spēlētāju statistikai, gan papildus iespējām spēles procesā.

Līdzīgi raksti

• Left 4 Dead (1)
• Spilgtākās PC spēles 2009. gadā (5)
• Left 4 Dead 2 (4)
• Bezmaksas spēles no Valve (4)
• Nils Ušakovs atbalstīs Counter-Strike turnīru (0)

26. Janvārī, beidzot līdz publikai nonāk šī gada nopietnākais RPG uz PC – Mass Effect 2. Šogad gaidāms garš saraksts ar izciliem spēļu virsrakstiem, un šis ir pirmais, kam šogad vajadzētu pievērst uzmanību. Bioware cītīgi lepojās, ka otrā daļa ir veidota balstoties uz geimeru atsauksmēm. Tas gan uzdod vairākus jautājumus, jo cik cilvēku tik viedokļu un rezultātā putra vien sanāk. Tad kas īsti viņiem ir sanācis ar pamatīgi uzlaboto un reklamēto turpinājumu?

Viss Mass Effect stāsts joprojām grozās ap īpašu tehnoloģiju, kas ļauj ātri ceļot cauri vai visai galaktikai, tā iesaukta par Mass Effect. Bez tā, mūsu galaktikā, izrādās ir īpaši sena robotu rase, kas ik pa laikam pamostas no ziemas miega, lai iznīcinātu visas citas dzīvās būtnes galaktikā, tad atkal ieslīgst miegā uz tūkstošiem gadu. Kāpēc tas viņiem ir vajadzīgs, tā kārtīgi nekur nemaz nav izskaidrots, bet pēc pirmās daļas uzvaras pār šiem robotiem, galaktiku atkal sāk piemeklēt nedienas. Šoreiz visā galaktikā sāk pazust cilvēki, milzīgos daudzumos, un rodas aizdomas, ka aiz šī pasākuma atkal stāv tie paši roboti, kas ME visumā nodēvēti par Reapers jeb ražas novācēji. Tad nu milzīga korpurācija ar netīru pagātni un nosaukumu Cerberus, cītīgi mēģina Reaper`us apturēt, noalgojot palīgos cilvēku, kas ar viņiem ticis galā jau iepriekš – Šepardu ar, kuru tad arī nāksies spēlēt. Bet ak vai, jau pašā spēles sākumā Šepards nomirst.. Neskatoties uz, it kā, prasto uzstādijumu, spēles sižets ir pilns ar dažādiem negaidītiem pavērsieniem un ir visai labi izplānots, un pietiekami detalizēti uzrakstīts.

Spēles process ir mainijies, kopš pirmās daļas. Galvenā izmaiņa – spēlētājam vairs nav inventāra, kas visu RPG ideju padara mazliet netipisku. No komandas vadīšanas viedokļa un kaujas sistēmas skatpunkta Mass Effect 2 ir ne vairs RPG, bet gan kārtīgs šaujamgabals, kurā sīkumi un detalizācija netraucē lielā ātrumā iznīcināt lielu skaitu visdažādāko pretinieku, visinteresantākajos veidos. Personāža vadīšana ir pārbūvēta līdz Lost Planet vai Gears of War līmenim, kas pamatīgi atvieglos dzīvi konsoļu spēlētājiem. Acīmredzot šis solis tika sperts, lai pielīstu plašākai publikai, arī tiem, kam lēnie un sarežģītie RPG neiet pie sirds. Jau no pirmajām spēles minūtēm spēlētājs tiek iemests kārtīgā action. Taču RPG jeb lomu spēles pamata nosacījumi netiek mainīti un spēlētājam joprojām ir visas tiesības izvēlēties spēles procesa, sižeta izmaiņas. ME2 vairāk sāk izskatīties pēc nelineāra šutera, nekā pēc kārtīga klasiska RPG, kā tas bija ar pirmo daļu. Sarunu daļas ir maksimāli saīsinātas, vienkāršotas, un tās pat ir iespējams pārtraukt ar kādu negaidītu darbību, piemēram iešaut sarunu biedram galvā, vai izgrūzt to pa logu. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka tās ir palikušas trulas, garlaicīgas. Biotic spējas ir palikušas spēcīgākas, interesantākas un dažādu klašu izvēle, patiešām maina spēles stilu. Viss spēles process ir padarīts straujāks, aizraujošāks, krāsaināks un skaļāks, klasiskos mierīgos un miegainos RPG kanonus atstājot pagātnē. Kārtējais pozitīvais piemērs par veiksmīgu spēļu žanru sapludināšanu.

Viss spēles sižets iedalās 2 lielās daļās. Sākumā, mums ir jāsagatavojas beigu misijai, kuras iznākums ir pilnīgi neparedzams un kas tik pat labi var būt pilnīga pašnāvības misija. Mums jāsavāc komanda ar patiešām spilgtiem, unikāliem un interesantiem personāžiem. Pēc tam, jānostiprina emocionāla saite ar katru no tiem, lai pastiprinātu to spējas kaujas laukā. Bez tā, jāuzlabo komandas, sava transporta līdzekļa spējas un ekipējums. Kad tas viss ir izdarīts, vai ja vēlaties, varat to nedarīt un ķerties uzreiz pie galvenā uzdevuma, jums jādodas uz neizpētītu galaktikas nostūri, misijā, no kuras var arī neatgriezties, ja neesat pietiekami labi sagatavojušies. Sižeta pavērsiens, kur jūsu varonis un visa komanda aiziet bojā, nepavisam nav īslaicīga neveiksme, ko jāizlabo ar save game ielādi, bet gan pavisam normāls un pieļaujams stāsta nobeigums. Pēdējo bosu var arī neuzvarēt, kas visu video spēļu pieredzi paceļ jaunos, vēl nepieredzētos augstumos, dodot reti izjustas izjūtas par spēles procesu un sižetu kopumā. Beidzot mēs esam pieredzējuši vēl vienu spēli, kurā iznākums ir pilnībā atkarīgs no spēlētāja un neveiksme kaujas laukā ir tikai alternatīvs stāsta nobeigums. Vienīgi no spēles otrās daļas, pašnāvības misijas, gribētos ko mazliet vairāk. Komandas vākšana ir pilna ar pārsteigumiem un pavērsieniem, taču pati galvenā beigu misija, liekas nedaudz par īsu un aprautu episkuma ziņā, ko noteikti nevarētu teikt par pēdejo bosu.

Veidotāji ir netipiski īstenojuši inventāra sistēmu. Nav vairs jāvāc simtiem objektu, pēc tam tie jāskrien pārdot uz tuvējo veikalu. Šoreiz mēs vācam tikai zināšanas par tehnoloģijām – jauniem ieročiem, bruņām utt. Pēc tam dodamies uz savu kosmosa kuģi, kur pēc ievāktajiem datiem, uzlabojam savu ekipējumu. Vairs nekādu bruņu un ieroču maiņu kaujas laukā. Šoreiz pavisam reālistiski, mums vajag ekipēt savu komandu, pirms dodamies prom no ‘Normandijas’ (tā sauc komandas kuģi) un ar iedoto ekipējumu jāspēlē visa misija, kamēr vien esam izkāpuši uz planētas. Lai apgreidotu ekipējumu, mums ir jāvāc īpaši resursi, ko Bioware ir pārvērtuši jaunā mini spēlē. Ceļojot caur galaktiku, mēs vairs nevaram izkāpt uz katras planētas un braukāt tur ar nomācošo bagiju. Tagad mēs tikai noskenējam planētu virsmas, meklējot resursus un tos attiecīgi ievācam izmantojot zondes. Tiesa, šo spēles daļu izstrādātāji varēja sataisīt stratēģiski izaicinošāku un sarežģītāku, jo pašreizējais variants ir vienveidīgs, garlaicīgs un vienkāršs, kas tikai spiež spēlētāju stundām ilgi braukāt ar peli pa planētām, lai ievāktu dārgos resursus vajadzīgajiem apgreidiem. Ja viss resursu vākšanas process būtu kādā ziņā stratēģiski apgrūtināts, tas būtu lielisks spēles procesa elements, kas dažādotu to starp šaušanu un sarunām.

Grafiski spēle nebeidz pārsteigt mazāk kā process. Grafiski ME2 izskatās daudz labāk par pirmo daļu, un par brīnumu darbojas arī daudz raitāk, ar lielāku kadru skaitu, un ne tikai uz PC, bet arī konsolēm. Tā vien liekas, ka šī ir pirmā spēle no EA, kurai turpinājums ir mazāk prasīgs par priekšgājēju. Spēles izdošanas datuma atlikšana, noteikti palīdzēja optimizācijas procesam. Animācijas ir vienkārši lieliskas. Personāžu modeļi ir labi detalizēti un īpaši patīkami. Apgaismojumam šoreiz ir milzīga loma, un uz to arī ir likts spēcīgs uzsvars. Vājā vieta ir tā pati vecā Bioware problēma – seju animācijas sarunu laikā. Sejas atkal ir ieguvušas par maz uzmanības un to izteiksmes sarunu laikā visbiežāk ir diezgan neveiklas un trulas. Vienīgi citplanētieši sarunās ir pieņemami, jo ir grūti pateikt, kurā brīdī tie izskatās nedabiski. Muzikālais pavadījums praktiski nav mainijies. Atsevišķās vietās, 80to gadu elektroniku aizstāj daudz episkāka mūzika, taču atpazītamākās dziesmas un skaņas joprojām ir savā vietā.

Kopumā Mass Effect 2 ir tieši tik milzīgs un kvalitatīvs produkts, cik to reklamē. Spēle patiešam ir izcili nostrādāta un uzlabota kopš pirmās daļas. Tehniski spēle ir ļoti stabila un nepiegādā praktiski nekādus manāmus gļukus, kas varētu traucēt spēlēt. Ielādes laiki ir patīkami īsi. Vizuāli viss izskatās vienkārši lieliski. Spēles process arī ir mainijies, uz labo pusi. Garlaicīgākās daļas ir izgrieztas, atstājot vairs tikai lielu devu action, izņemot garlaicīgās resursu vākšanas blakus misijas. Atšķirībā no ME1, šī spēle ir domāta daudz plašākam spēlētāju lokam. Ja jums patīk ne tikai Bioware RPG stils, bet arī Gears of War, Lost Planet, un līdzīgas Action spēles, ME2 būs patīkams un neliels solis pretī RPG lauciņam, piegādājot arī visas tās vērtības, ko meklējat katrā kārtīgā Action spēlē, neļaujot pārāk ilgi garlaikoties garās, aprobežotās sarunās vai garu tekstu lasīšanā. Pie Mass Effect 2 var ķerties klāt arī tie, kas pirmo daļu nav spēlējuši, jo līdzīgi kā Half-life 2, arī šis projekts piedāvā pilnīgi jaunu stāstu otrajai daļai. Tiesa, ja vēlaties zināt, kāpēc visi pazīst viens otru, un esat ieinteresēti nelielā priekšvēsturē, pirmās daļas iziešana, var būt ka papildus bonuss, vai kā Zvaigžņu karu pirmās 3 epizodes. Pašlaik grūti pateikt, kur šī spēle stāv attiecībā pret citiem šī gada projektiem, jo šis ir pirmais nopietnais, taču attiecībā kaut vai pret iepriekšējiem gadiem, Mass Effect 2 ir viena no izklaidējošākajām un kvalitatīvākajām Action-RPG, ko pēdējos gados ir nācies spēlēt. Patiešām episks un elpu aizraujošs projekts no pirmajām minūtēm līdz pat pēdējam bosam. Action ar ļoti kvalitatīvu sižetu, vai ļoti straujas gaitas RPG, grūti atšķirt. Negatīvs, notrulināts RPG evolūcijas solis, taču tik lieliskā izpildījumā, ka grūti turēt ļaunu prātu uz Bioware un EA pēc šī projekta saņemšanas.  Tika saņemts viss, uz ko tika cerēts, plus vairāki pārsteigumi.

Vienā teikumā: Viena no obligātajām spēlēm, katram geimerim, ar ļoti maz mīnusiem un pietiekami spraigu spēles procesu plašai publikai.

Līdzīgi raksti

• Dragon Age Origins (1)
• Dragon Age Origins DLC (0)
• Bioshock 2 (2)
• Mass Effect (2)
• Dark Void (3)

Pagājušā gada beigās EA aizvēra vienu no savām spēļu izstrādes studijām – Pandemic, laikā kad šī kompānija vēl izstrādāja savu pēdējo spēli – Saboteur. Rezultātā, par cik EA ir milzīga naudas mašīna bez jebkādām cilvēcīgām morāles vērtībām, izdevējs nolēma šo spēli tā vienkārši arī izdot, praktiski nepabeigtu. Kamēr konsoļu versijas, šķietami darbojās tīri normāli, PC versija negāja pusei pasaules iedzīvotāju, tiem datoriem, kas izmantoja ATI grafiskās kartes. Nesen Pandemic darbinieki, gandrīz vai neoficiāli izdeva Beta versijas labojumu, kas ļauj spēli spēlēt arī tiem pircējiem, kam uz datora ir ATI video kartes. Lieki teikt, ka visu šo laiku, EA vadība varēja naktīs mierīgi gulēt un nelikties ne zinis. Kas tad beigās sanāca no šī produkta, tagad kad arī es ar savu ATI karti varu uzspēlēt?

Saboteur starp konkurentiem izceļas, galvenokārt ar vizuālo pieeju spēles pasaulei  - tā ir melnbalta spēles sākumā, un palēnām paliek krāsaina, izejot spēli. Bez tā, Saboteur ir Otrā pasaules kara tēmas spēle, taču ļoti netipiska. Tā vietā, lai pirmajās rindās izkāptu kārtējā Normandijas pludmalē, mums jāspēlē ar Īru mehāniķi, kas autosacīkšu dēļ ir nonācis Parīzē, kur tad arī liek lietā savas montiera spējas, lai izpalīdzētu vietējai pretošanās kustībai, un laiku pa laikam uzspridzinātu kādu, nacistiem svarīgu, objektu.

Spēles process ir nedaudz savāds miksējums starp šūteri, spiegu spēli, braukšanu un RPG. Vienu vārdu sakot – Saboteur ir diezgan tiešs, bet patīkams GTA un Mafia klons, un tā vien liekas, ka kuru katru brīdi, Šona (tā sauc galveno varoni) mašīnā ieleks mafijas krusttēvs ar pārliecinošu apgalvojumu, ka Šons tagad strādā viņa labā. Spēles mehānika, vistiešākajā veidā ir paņemta no GTA. Pat mašīnu vadība liekas ļoti līdzīga. Tātad, ja esat spēlējis GTA IV, pārslēgties pēc tā uz Saboteur nesagādās pilnīgi nekādas problēmas, pat vēl vairāk – nejutīsiet atšķirību. Vienīgais papildinājums, ka Šons var kāpt augšā pa gandrīz jebkuru mājas sienu un lielāko dienas daļu pavadīt lēkājot pa jumtiem, ja jums tā labāk patīk. No Mafijas, šķiet uzstādijums liek vilkt paralēles – lai gan laiks ir 20 gadus vēlāk, taču aptuvenās noskaņas un uzdevumu veidi, ļoti atgādina minēto grāvēju. Tā pat iespējamās auto sacīkstes, šķiet ir paņemtas no Mafia.

Tātad galvenais varonis, braukā pa pilsētu, slepkavo nacistus un bojā to aprīkojumu, tai pat laikā paralēli pērkot ieročus, šaujot zemē dirižabļus, maskējoties par vāciešu karēvi, kāpelējot pa māju sienām un veicinot melno tirgu okupētajā Parīzē. Pilsēta ir melnbalta, taču misiju laikā atbrīvojot kādu pilsētas daļu no nacistiem, konkrētais pilsētas reģions paliek krāsains. Tiesa, tas nav gluži uzlabojums, jo līdz ko vide paliek krāsaina, spēle zaudē lielu daļu sava šarma un vizuālās pievilcības. Spēles process, lielos vilcienos, ir tas pats kas GTA. Policistu vietā, pilsētā ir izvietoti vācu kareivji, kas pilda tieši tās pašas funkcijas – sāk spēlētāju dzenāt, līdz ko tas rīkojas nelikumīgi, un to niknums palielinās līdz 5 zvaigznītēm, jeb trauksmes līmeņiem. Tiesa, jūs varat nobraukt franču mietpilsoņus, tieši vācu zaldāta acu priekšā, un aizrautīgais nacists nedz acis nepamirkšķinās. Kauju sistēma ir ļoti vienkārša, taču ērta. Šons kaujas kā kārtīgs īrs dzērājboksa stilā. Ne tikai sit ar dūrēm, bet arī sper un met pretiniekus pa gaisu. Vizuāli patīkami.

AI pretinieki ir ērti stulbi. Tie nav pietiekami gudri, lai spētu jūs dzenāt apkārt pa pilsētu pus dienu, dēļ viena uzspridzināta torņa. Tātad vācieši nav pārlieku uzmācīgi un kaitinoši. Dažreiz gan liekas, ka izbēgšana no sekotājiem ir pārlieku vienkārša. Atliek vien ieskriet tuvākajos krūmos  - nost no galvenajiem ceļiem, un nacisti apjukumā sāks bolīt acis ceļa malā caur savu Volkswagen`u stikliem, nesaprasdami, ko darīt tālāk. Apmānīt tupos AI var visdažādākajos veidos. Piemēram, līdz ko nacists ierauga spēlētāju darām aizdomīgas darbības, tas pamet savu posteni un dodas izpētīt situāciju. Arī gadijumos, kad nacisti apsargā kādu ļoti svarīgu objektu, ko spēlētājam ir jāiznīcina. Tā nu ir iespējams pa vienam vien aizvilināt fašistus maliņā, kur tos var netraucēti izslēgt, Sema Fišera stilā. Protams nepacietīgākie, var paņemt automātu un skriet virsū skaļi aurodami Rembo stilā, jo īru mehāniķis var pārdzīvot vairāk svina savā ķermenī nekā Wolvarine. Spēles, zagšanās tehnika ir ļoti primitīva. Mums tiek dotas dažas darbības, kas piesaista zaldātu uzmanību, un riņķīts ekrāna malā, kas pildās, līdz ko mēs sākam veikt kādu no šīm darbībām, un paliek tukšāks, ja izturamies vēsi. Līdz ko dzeltenais, aplītis piepildās, tā sākas jandāliņš ar šaušanu, spiegšanu un asins izliešanu.

Grafiski, spēle nav spīdoša. Salīdzinājumā ar saviem 2009. gada konkurentiem, grafika ir robusta, nenostrādāta, slikti detalizēta un atpaliek par pāris gadiem spēļu vizuālā tēla jomā. Sprādzieni izskatās vienkārši noželojami, taču vainu par visām šīm problēmām varētu novelt uz EA pleciem, kas neļāva spēli pilnībā pabeigt. Spēle ir diezgan prasīga pret sistēmu, taču ne tik ļoti kā GTA IV, un PC versija izskatās vairāk pabeigta par pārtikušās Rockstar projektu.  Animācijas un personāžu modeļi ir tikpat briesmīgi kā sprādzieni. Cinematogrāfiskajām ainiņām, kam vajadzētu bagātināt spēles estētisko tēlu un uzlabot spēlētāja mentālo integrāciju spēles pasaulē, piemīt nevajadzīga humora deva, kas rodas vērojot neveiklās personāžu darbības šo ainiņu laikā. Personāžs atskrien raitā solī, nostājas pretī Šonam, pastāv pus minūti, tad pēkšņi pieliecas, saķer vēderu un sāk tēlot ievainotu. Un šādi simulanti ir tie varonīgie dumpinieku pārstāvji, kas tūlīt mums mēģinās ieskaidrot, ka spēlētājam ir jāpalīdz šim daudzsološajam grupējumam sakaut vienu no otrā pasaules kara laika labākajām armijām.

Muzikāli, spēlei nav ne vainas. Atbilstošs skaņu celiņš, ko klausīties mašīnu radio stacijās, vai kabarē, paņemot kārtējo misiju. Skaņu effekti, noteikti vairāk palīdz radīt iespaidu par spēli, nekā nožēlojamie vizuālie sprādzieni.

Kopumā, ja man jānoliek blakus GTA IV un Saboteur, tad otrā pilnīgi noteikti ir aizraujošāka, interesantāka un protams orģinālāka. Taču blakus Mafia – misijas nav tik sarežģītas, daudzveidīgas un balstītas uz sižeta skriptiem, bet vairāk atgādina GTA. Kāpelēšana pa sienām, slēpšanās, maskēšanās un nacistu čakarēšana pilnīgi noteikti ir interesantāka laika pavadīšana, nekā spēlējot kārtējo GTA daļu, un lieliski šim seriālam piemiksē Assasin`s Creed asinis. Patiesībā, no šī projekta nebiju gaidijis neko pozitīvu, kaut vai tā paša nepabeigtības fakta dēļ – jo fakti vienkārši kliedz – pusfabrikāts. Taču pateicoties zemajām cerībām, ieguvu patiešam interesantu un patīkamu spēles pieredzi, svaigāku un daudzveidīgāku nekā no pēdējā GTA. Spēlei kopumā patiešām nav ne vainas. Grafiski pieklibo, taču spēles process satur ļoti daudz elementu, kurus labprāt turpmāk redzētu katrā kārtīgā sandbox spēlē. Ja vien Pandemic nebūtu šitā izčakarēti un izdevējs nebūtu riebīgais EA, šī spēle pat būtu izdevusies, kā pamatīgs grāvējs. Taču tā vietā, mums ir diezgan pieklājīgs un salīdzinoši interesants šuteris, kas stabili turās virs vidējās spēļu kvalitātes mūsdienās. Un man tīri labi patīk treileris.

Vienā teikumā: Negaidīti patīkams projekts, kas kautrīgi un neuzbāzīgi piedāvā nedaudz atšķirīgu un pārdomātu spēles procesu.

Līdzīgi raksti

• Saboteur nedarbojas uz ATI kartēm (3)
• Mass Effect 2 (5)
• Spilgtākās PC spēles 2009. gadā (5)
• Kur iegūt spēles? (2)
• Dragon Age Origins DLC (0)